Darbības koncepcija

Ievads

LELB Diakonijas Centrs un Diakonijas Padome 1996. gadā sāka izstrādāt projektus — "Diakona amats" un "Diakonijas struktūra LELB". To izveidē piedalījās diakonijas darbinieki, prāvestu iecirkņu diakonijas vadītāji, mācītāji un prāvesti.

Pabeigts darba pirmais posms. Izstrādāts plāns diakonijas darbam LELB, kas ietver vispārēju informāciju par diakoniju, diakonijas teoloģisko pamatojumu, kā arī darba virzienus un uzdevumus.

Šajā izdevumā ir apkopoti līdz šim Diakonijas Padomē izstrādātie un pieņemtie dokumenti — Diakonijas preambula, teoloģiskais pamatojums, LELB 19. Sinodes apstiprinātā Rezolūcija par Diakonijas Padomi un Diakonijas Centru.

Otrajā daļā iekļauta Diakonijas programma, kurā noteikti virzieni diakonijas darba organizēšanai gan atsevišķās draudzēs, gan Baznīcā kopumā. Katrā nodaļā ietverti jautājumi un uzdevumi. Šī programma piedāvā iespējamos darba virzienus, lai rosinātu un mudinātu draudzes pārdomāt diakonijas darbu, ko tās veic šobrīd, un plānot tā attīstību. Katrai draudzei vajadzētu konkretizēt un izvēlēties sev atbilstošos uzdevumus, izvērtējot savus resursus, iespējas un prioritātes.

I. Sinode un Diakonijas Padome apstiprinātie dokumenti

Diakonijas teoloģiskais pamatojums²

Diakonija teoloģiski tiek pamatota Ticības apliecībā

Ticot uz Dievu Radītāju, diakonija izpaužas uzmanībā un rūpēs par visiem līdzcilvēkiem. (3. Moz. 19:18; Mt.22:39; Lk. 10: 25-37; Gal.5:14). Cilvēku ir radījis Dievs pēc sava tēla un līdzības, tādēļ tam piemīt neizmērojama un neaizskarama vērtība (1.Moz. l:27;Ps. 139:16). Šī vērtība vienādā mērā ir piešķirta visiem cilvēkiem. Visus cilvēkus Dievs ir radījis jēgpilnai dzīvei, un cilvēki ir atbildīgi Dieva priekšā par savas dzīves un visas radības pārvaldīšanu. Baznīca kā jaunā Dieva tauta ir aicināta rūpēties un gādāt par ikvienu cilvēku, kam gādība nepieciešama.

Ticot uz Dievu Pestītāju, diakonija apliecina Dieva nesavtīgo mīlestību uz cilvēci Jēzū Kristū (FiL 2:5-9; Jņ. 13:34-35; Mat. 20:20-28).

Jēzus Kristus vispilnīgāk apliecināja mīlestību ar savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, izpērkot mūsu grēkus un atjaunojot mūsu attiecības ar Dievu. Kristus parādīja savu mīlestību, kalpojot cilvēkiem arī viņu dienišķajās vajadzībās — pieņemot atstumtos, mierinot izmisušos, paēdinot izsalkušos, dziedinot slimos. Aicinādams viņam sekot, Kristus mūs aicina dzīvot mīlestībā uz tuvāko un savstarpējā kalpošanā.

Ticot uz Dievu Svēto Garu, diakonija ir jaunās, Svētā Gara radītās dzīves auglis (Gal. 5:6; Jņ. 15:1-7).

Svētais Gars pulcina cilvēkus draudzē jaunai dzīvei, kuras daļa ir kopīga kalpošana un savstarpēja atbildība. Diakonija palīdz Baznīcai un tās locekļiem augt garīgā dzīvē un nobriest ticībā un iesaista draudzi visas pasaules kristīgajā kopībā. (l.Kor. 12:26). Diakonālā gādība sniedzas no kristīgās draudzes līdz visiem cilvēkiem (l.Jņ. 4:11-21).

Preambula¹

I. Diakonija ir Baznīcas esamības aspekts un tās darba neatņemama sastāvdaļa. Diakonija izriet no Kristus kalpošanas ("Es esmu nācis pie jums kā tāds, kas kalpo." Lk. 22:27). Diakonija veido karitatīvu, atvērtu kristīgo sadraudzību.

' II. Diakonija ir Baznīcas rūpes par cilvēku visa ta veseluma: par garu, dvēseli un miesu. Tāpēc diakonija ietver garīgo aprūpi, dvēseles aprūpi un kalpošanu miesas vajadzībām. Diakonijas mērķis ir Evaņģēlija apliecināšana rūpēs par tuvāko — par cilvēku mums līdzās, kuram nepieciešama mūsu palīdzība. Diakonija atgādina, ka Dievs mīl katru cilvēku un katrā cilvēkā ir Dieva līdzība (Kristus sevi identificē tieši ar vismazākajiem, Mt. 25:40).

III. Baznīcas diakoniju īsteno draudzes. Diakonija ir katras draudzes dzīves sastāvdaļa. Savstarpējā kalpošana draudzē dara iespējamu Baznīcas kalpošanu sabiedrībā.

Diakonija savu mērķu īstenošanai sadarbojas ar valstiskām un nevalstiskām institūcijām un organizācijām.

Apstiprināta Diakonijas Padome 1998. gada 23. novembri

² Apstiprināts Diakonijas Padome 1998. gada 23. novembri

I. Sinode un Diakonijas Padome apstiprinātie dokumenti

Diakonijas teoloģiskais pamatojums²

Diakonija teoloģiski tiek pamatota Ticības apliecībā

Ticot uz Dievu Radītāju, diakonija izpaužas uzmanībā un rūpēs par visiem līdzcilvēkiem. (3. Moz. 19:18; Mt.22:39; Lk. 10: 25-37; Gal.5:14). Cilvēku ir radījis Dievs pēc sava tēla un līdzības, tādēļ tam piemīt neizmērojama un neaizskarama vērtība (l.Moz. 1:27; Ps. 139:16). Šī vērtība vienādā mērā ir piešķirta visiem cilvēkiem. Visus cilvēkus Dievs ir radījis jegpilnai dzīvei, un cilvēki ir atbildīgi Dieva priekšā par savas dzīves un visas radības pārvaldīšanu. Baznīca kā jaunā Dieva tauta ir aicināta rūpēties un gādāt par ikvienu cilvēku, kam gādība nepieciešama.

Ticot uz Dievu Pestītāju, diakonija apliecina Dieva nesavtīgo mīlestību uz cilvēci Jēzū Kristū (FiL 2:5-9; Jņ. 13:34-35; Mat. 20:20-28).

Ticot uz Dievu Svēto Garu, diakonija ir jaunās, Svētā Gara radītās dzīves auglis (Gal. 5:6; Jņ. 15:1-7).

Preambula¹

II. Diakonija ir Baznīcas rūpes par cilvēku visa ta veseluma: par garu, dvēseli un miesu. Tāpēc diakonija ietver garīgo aprūpi, dvēseles aprūpi un kalpošanu miesas vajadzībām. Diakonijas mērķis ir Evaņģēlija apliecināšana rūpēs par tuvāko — par cilvēku mums līdzās, kuram nepieciešama mūsu palīdzība. Diakonija atgādina, ka Dievs mīl katru cilvēku un katrā cilvēkā ir Dieva līdzība (Kristus sevi identificē tieši ar vismazākajiem, Mt. 25:40).

III. Baznīcas diakoniju īsteno draudzes. Diakonija ir katras draudzes dzīves sastāvdaļa. Savstarpējā kalpošana draudzē dara iespējamu Baznīcas kalpošanu sabiedrībā.

Diakonija savu mērķu īstenošanai sadarbojas ar valstiskām un nevalstiskām institūcijām un organizācijām.

Apstiprināta Diakonijas Padome 1998. gada 23. novembri

'Apstiprināts Diakonijas Padome 1998. gada 23. novembri

I. Sinode un Diakonijas Padome apstiprinātie dokumenti

Diakonijas teoloģiskais pamatojums²

Diakonija teoloģiski tiek pamatota Ticības apliecībā

Ticot uz Dievu Radītāju, diakonija izpaužas uzmanībā un rūpēs par visiem līdzcilvēkiem. (3. Moz. 19:18; Mt.22:39; Lk. 10: 25-37; Gal.5:14). Cilvēku ir radījis Dievs pēc sava tēla un līdzības, tādēļ tam piemīt neizmērojama un neaizskarama vērtība (1.Moz. 1:27; Ps. 139:16). Šī vērtība vienādā mērā ir piešķirta visiem cilvēkiem. Visus cilvēkus Dievs ir radījis jēgpilnai dzīvei, un cilvēki ir atbildīgi Dieva priekšā par savas dzīves un visas radības pārvaldīšanu. Baznīca kā jaunā Dieva tauta ir aicināta rūpēties un gādāt par ikvienu cilvēku, kam gādība nepieciešama. -

Ticot uz Dievu Pestītāju, diakonija apliecina Dieva nesavtīgo mīlestību uz cilvēci Jēzū Kristū (Fil. 2:5-9; Jņ. 13:34-35; Mat. 20:20-28).

Ticot uz Dievu Svēto Garu, diakonija ir jaunās, Svētā Gara radītās dzīves auglis (Gal. 5:6; Jņ. 15:1-7).

Preambula¹

II. Diakonija ir Baznīcas rūpes par cilvēku visā ta veseluma: par garu, dvēseli un miesu. Tāpēc diakonija ietver garīgo aprūpi, dvēseles aprūpi un kalpošanu miesas vajadzībām. Diakonijas mērķis ir Evaņģēlija apliecināšana rūpēs par tuvāko — par cilvēku mums līdzās, kuram nepieciešama mūsu palīdzība. Diakonija atgādina, ka Dievs mīl katru cilvēku un katrā cilvēkā ir Dieva līdzība (Kristus sevi identificē tieši ar vismazākajiem, Mt. 25:40).

III. Baznīcas diakoniju īsteno draudzes, Diakonija ir katras draudzes dzīves sastāvdaļa. Savstarpējā kalpošana draudzē dara iespējamu Baznīcas kalpošanu sabiedrībā.

Diakonija savu mērķu īstenošanai sadarbojas ar valstiskām un nevalstiskām institūcijām un organizācijām.

¹ Apstiprināta Diakonijas Padome 1998. gada 23. novembrī

² Apstiprināts Diakonijas Padome 1998. gada 23. novembri

Rezolūcija par LELB Diakonijas Padomi, Diakonijas Centru un prāvestu iecirkņu un draudžu diakonijas centriem³

III. LELB Diakonijas Centrs

Diakonijas Centra dibinātāja ir LELB Konsistorija; tas darbojas saskaņā ar LELB Satversmi un statūtiem.

1. Diakonijas Centrs izstrādā un īsteno LELB diakonijas koncepciju, tai skaitā diakonijas darbinieku apmācības programmu, kā arī darba plānus.

2. Diakonijas Centrs pārrauga un koordinē diakonijas darbu

LELB prāvestu iecirkņos un draudzēs.

3. Diakonijas Centrs slēdz sadarbības līgumus ar atbilstošām

starptautiskām organizācijām, valstiskām un nevalstiskām organizācijām un institūcijām.

IV. Prāvestu iecirkņu un draudžu diakonijas centri

Prāvestu iecirkņu un draudžu diakonijas centri strādā LELB Diakonijas Centra pārraudzībā, veidojot karitatīvu un atvērtu kristīgu sadraudzību.

I. Diakonijas preambula

Diakonija ir Baznīcas esamības aspekts un tās darba neatņemama sastāvdaļa.

Diakonija ir Baznīcas rūpes par cilvēku visā tā veselumā, tā ietver garīgo aprūpi, dvēseles aprūpi un kalpošanu miesas vajadzībām.

Baznīcas diakoniju īsteno draudzes, tādējādi diakonija ir katras draudzes dzīves sastāvdaļa. Savstarpēja kalpošana draudzē dara iespējamu Baznīcas kalpošanu pārējā sabiedrībā. ... .

II. LELB Diakonijas Padome

1. LELB Diakonijas Padome ir augstākā lēmējinstitūcija diakonijas jautājumos.

2. Diakonijas Padomes sastāvs:

1) LELB arhibīskaps — ex officio — Diakonijas Padomes

vadītājs; , 2) divi līdz trīs konsistorijas deleģēti padomes locekļi;

3) Diakonijas Centra vadītājs/-a — Diakonijas Padomes . . vadītāja vietnieks/-ce;

4) divi līdz trīs diakonijas vadītāju deleģēti padomes locekļi* i. Diakonijas Padomes uzdevumi:

1) LELB satversmes ietvaros izlemj konceptuālus jautājumus diakonijas darbā;

2) nosaka galvenos diakonijas darba virzienus.

*Pieņemta LELB 19. Sinodē

II. Diakonijas programma

Diakonija draudzē un sabiedrībā

Draudze ir cilvēku kopa, kas aicināta Dieva vārdā un vienota jaunā kopībā caur kristību un Sv. Vakarēdienu. Tādējādi draudze ir Dieva radīta un uzturēta. Dzīve kalpošanā ir jaunās, Dieva Svētā Gara radītās ticības dzīves auglis.

Jau no pašiem kristietības pirmsākumiem draudzēm bija noteikts uzdevums: rūpes par savu draudzes locekļu materiālajām un garīgajām vajadzībām, kā arī par to cilvēku vajadzībām, kuri draudzēm nepieder.

Diakonija vienmēr ir bijusi un ir visu kristiešu aicinājums un uzdevums un visas draudzes kopīgā atbildība. Tajā pašā laikā Baznīca ir aicinājusi arī atsevišķas personas īpašā diakoniskā kalpošanā un uzticējusi tām īpašus uzdevumus.

Draudzes ir Dieva aicinātas un cenšas dzīvot saskaņā ar mīlestības bausli, tādēļ ir būtiski saredzēt, ka likstas, grūtības, kas skārušas daļu draudzes, attiecas uz visu draudzi. Tāpēc diakoniskā aprūpe ir daļa no Baznīcas dzīves. Tā kļūst par veidu, kā izteikt mīlestības sadraudzību Kristū.

Diakonijas darbs draudzē nozīmē ne tikai dažādu pasākumu organizēšanu, bet gan fundamentālu attieksmi un dzīvesveidu, kas ietekmē draudzi lūgšanās un darbos.

Diakonijas darbu var uzlūkot kā organisku, patstāvīgu draudzes dzīves sastāvdaļu, kas specifiski orientēts uz kopības veidošanu draudzē un praktisko darbību, iepriekš paredzot, novēršot, atvieglojot un atbildot uz cilvēku vajadzībām.

Aprūpes darbā un centienos uzlabot dzīves kvalitāti diakonija sastopas ar sociālo darbu. Vienlaikus īpašs Baznīcas diakonālais uzdevums ir no jauna apliecināt izpratni par cilvēku kā Dieva radību un no tā izrietošo attieksmi pret viņu.

Ievads

Diakoniju varētu definēt kā Baznīcas rūpes un ieinteresētību cilvēku likteņos, kā arī kopības veidošanu un atāstišanu draudzē un sabiedrībā.

Šajā programmā⁴ aprakstītie virzieni un uzdevumi ir normatīvi diakonijas darbam draudzēs. Tajā pašā laikā ir būtiski, lai katra atsevišķa draudze ne tikai adaptētu šos virzienus un uzdevumus saskaņā ar konkrētajām vajadzībām un apstākļiem, bet arī pārbaudītu praksē un attīstītu tos tālāk. Tāpēc draudzēm ir jāizstrādā konkrēti plāni katram darbības virzienam noteiktā laika posmā. Tas nozīmē, ka labi jāpārzina vietējā situācija un reāli jāizvērtē draudzei pieejamie cilvēku resursi (vadītāji, kuri pārzinātu aprūpes darbu un tā organizāciju, un brīvprātīgie, kuri vēlētos piedalīties projektos), laika, materiālie un finansiālie resursi.

Lai izveidotu un veiksmīgi īstenotu diakonijas programmu, draudzē un prāvestu iecirknī nepieciešama sadraudzība un sadarbība — prāvestu iecirkņu diakonijas centru, draudžu diakonijas padomes, draudzes valdes, atsevišķu speciālistu un projektos iesaistīto dalībnieku vidū. Svarīga ir sadarbība ar vietējām pašvaldībām un — konkrētu projektu ietvaros — arī ar valsts un nevalstiskajām organizācijām (skolām, bērnudārziem, sociālās aprūpes centriem, slimnīcām, patversmēm utt.).

⁴ Diakonijas programma ir izveidota, pamatojoties uz līdzīga rakstura materiāliem Norvēģijas Baznīcā un Eiropas Baznīcu konferenču materiāliem: Kirkerādet, 1997, "Comprehensive Diaconal Programmē for the Church of Nonvav" Anglican Communion Publications,1996, "The Diaconate As Ecumenical Opportunitv. The Hanover Report of The Anglican-Lutheran International Commission"

Diakonijas darba virzieni un uzdevumi

Mēs — cilvēki — esam radīti, lai saņemtu savu dzīvību no citu rokām un caur savām rokām dāvātu dzīvību citiem. Neviens nav tik pašpietiekams, lai dzīvotu vienīgi sev un ar sevi. Mēs esam dāvāti viens otram un atkarīgi viens no otra. Tādēļ cilvēka dzīve jau pašos pamatos ir diakonāla — mēs esam radīti, lai kalpotu viens otram un lai rūpētos viens par otru. Kā teicis Mārtiņš Luters: "Mēs esam dienišķā maize viens otram".

Tādējādi diakonija aizvien ir apliecinājums Dieva mīlestībai Jēzū Kristū, kas tiek izlieta pār visiem cilvēkiem. Svētā Gara iedvesmota diakonija īsteno Evaņģēlija vēsti pasaulē, ikdienā veicot gan profilaktisku darbu, praktisku kalpošanu, gan veicinot saskarsmes un kopības apzināšanos un veidošanu ar līdzcilvēkiem un vidi. Tā var izpausties kā draudžu, institucionālā, sociālā un politiskā diakonija. Tajā pašā laikā svarīgākais diakonijas darbā ir konkrēts cilvēks, situācija, vajadzība. Diakonijas darbs ir vērsts uz to, lai ar dziļu cieņu pret ikviena cilvēka integritāti iejustos otra cilvēka situācijā, saprastu to, atbalstītu, mazinātu un atvieglotu spriedzi, sāpes, lai mācītu saredzēt cilvēkiem jaunas iespējas dzīvē, bet gadījumos, kad tas nav iespējams, mācītu sadzīvot ar savām ciešanām. Diakonija

"kalpo cilvēkiem ikdienas dzīvē atsaucoties uz viņu garīgajām un materiālajām vajadzībām;

pamatojas dievkalpojumā, kas padara diakoniju redzamu, iemiesojot tās vērtības un darba metodes. Diakonija ir dievkalpojuma turpinājums ikdienā, aptverot visu Dieva tautu; aktīvi piedalās cilvēku sadraudzības veidošanā, saredzot un respektējot Dieva līdzību ikvienā cilvēkā un tādējādi atzīstot cilvēka cieņu; iestājas par taisnību un apspiesto atbrīvošanu;

stradā ar cilvēkiem ekonomisku un personības krīžu situācijās.⁵"

Kā redzams, diakonija apkopo sevī dažādus darbības veidus un uzdevumus, kuru īstenošanai nepieciešamas plašas zināšanas, prasmes un iemaņas, tomēr tās pamatā ir attieksme, ko veido mīlestība, ticība un cerība, kas izpaužas kā rūpes, dziedināšana, salīdzināšanās, izaugsme, sadarbība, ekumēniska solidaritāte, sadraudzība, taisnība, dalīšanās, ziedošanās, spēja izturēt grūtības un atbilstoši rīkoties.

Viens no veidiem, kā strukturēt diakonisko darbību, ir ņemt vērā cilvēka pamatvajadzības, kuru piepildīšana ir nepieciešama dzīvības uzturēšanai un jēgpilnas dzīves veidošanai. Kādas ir šīs pamatvajadzības?

Pirmkārt, tā ir nepieciešamība pēc uztura, apģērba, mājvietas utt.

Otrkārt, cilvēkiem kā sociālām būtnēm vitāli nepieciešama citu cilvēku klātbūtne un attiecības.

Treškārt, cilvēkam kā garīgai būtnei ir būtiski risināt dzīves jēgu skarošus jautājumus. Diakonijas uzdevums ir atbildēt uz cilvēka būtiskāko vajadzību — uzticības pilnām attiecībām ar Dievu.

Tādējādi vajadzību jeb nepieciešamību izprot kā nepietiekamu šo pamatvajadzību piepildīšanu. Diakonijas darbs ir vērsts uz to, lai saskatītu šīs vajadzības un uz tām atbildētu. Vienlaikus jāuzsver, ka diakonijas centrālā virzība ir strādāt ne tik daudz cilvēkam kā ar cilvēku, lai paustu cieņu un palīdzētu cilvēkiem rūpēties pašiem par sevi un panest dažādus zaudējumus un piedzīvotās sāpes, lai veicinātu cilvēkos savu spēku apzināšanos, pārmaiņas un izaugsmi.

⁵ Bratislavas Deklarācija, 1995. g., Uz diakonijas vīziju Eiropā, Eiropas Baznīcu Konference

Līdz ar to diakonijas darbību var iedalīt četras jomās:

1. Praktiskā palīdzība.

Darbības virziena centrā ir cilvēks un viņa dzīves materiālie un sociālie apstākļi.

2. Saskarsme un sadraudzība.

Darbības virziena centrā ir cilvēka vajadzība pēc piederības un tuvuma.

3. Garīgā aprūpe.

Darbības virziena centrā ir cilvēka attiecības ar Dievu, sevi un savu tuvāko.

4. Veselības un aprūpes darbs.

Darbības virziena centrā ir darbs ar fiziski un/vai garīgi slimiem cilvēkiem, viņu piederīgajiem.

Praksē ne vienmēr ir iespējams atdalīt šos četrus darbības virzienus, jo garīgā dzīve, materiālie apstākļi, veselība, attiecības ģimenē, darbā utt. ir cieši saistītas savā starpā un sarežģījumi vienā jomā var radīt grūtības arī citur. Tomēr kā diakoniskās darbības virzieni tie būtu zināmā mērā jānošķir, jo darba mērķi un metodes katrā no tiem var būt atšķirīgi.

1. Praktiska palīdzība

Kristus Evaņģēlijs liek ieraudzīt un atsaukties trūkumam, nabadzībai, atstumtībai (Mt 25:35-40), rūpēties par cilvēkiem un tādējādi kalpot arī Dievam.

Pamatjautājumi un uzdevumi šajā virzienā saistīti ar praktiskas palīdzības sniegšanu, solidāru atbalstu un padomdošanu grūtībās nonākušajiem cilvēkiem un iedzīvotāju grupām tuvējā apkaimē — vientuļiem vecākiem, maznodrošinātiem, pensionāriem, bezdarbniekiem, invalīdiem, trūcīgajiem, patvēruma meklētājiem — cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Draudzēm ir jāizvērtē konkrētā situācija, nepieciešamības, jāapsver darbības iespējas un pieejamie resursi un, rēķinoties ar to, jāīsteno pamatuzdevumi.

Jautājumi pārdomām

• Kā motivēt un palīdzēt veidot un īstenot diakonisku dzīves stilu katram draudzes loceklim un draudzei kopumā?

• Kādu alternatīvu draudze var

piedāvāt individualizēšanās procesam (koncentrēšanās tikai uz sevi un savām vajadzībām)?

• Kā draudze veido pieņemošu attieksmi vienam pret otru ■ un jo īpaši pret tiem, kuriem ir kādas vajadzības?

• Kā draudze varētu paust savu solidaritāti attieksmē pret tiem, kuri tiek izstumti no sabiedrības?

2. Saskarsme un sadraudzība

Dieva piedāvātā izlīdzinājuma procesā caur Jēzu Kristu tiek atjaunotas cilvēka un Dieva attiecības un kā loģisks turpinājums — cilvēku savstarpējās attiecības, attiecības ar dabu un pasauli. Draudzes ir aicinātas veidot un attīstīt radošu un atvērtu kopību, kurā cilvēki savstarpēji pieņemtu un rūpētos cits par citu, neuzskatot par šķērsli izcelšanos, dzimumu, tautību, slimību vai kādus citus apstākļus, kuru dēļ nereti cilvēki tiek izslēgti no sabiedrības.

Ierastie saskarsmes avoti lielākajai cilvēku daļai parasti ir ģimene, draugi. Bērniem, jauniešiem — bērnudārzs, izglītības iestādes. Daļai pieaugušo — darba vietas. Piedaloties dažādu organizāciju, grupu aktivitātēs un arī draudzes darbā, tiek nodrošināta personas vajadzība pēc saskarsmes.

Būtiska saskarsmē ir attiecību kvalitāte. Tādēļ aizvien aktuāls ir jautājums: cik lielā mērā un cik liela sabiedrības daļa gūst piepildījumu attiecībās? Piemēram, jauniešu un veco ļaužu vidū? Kā arī to vidū, kuri lielu savas dzīves daļu pavada kādā institūcijā (slimnīcā, pansionātā, cietumā, bēgļu nometnē, patversmē u.c.)? Viena no sāpīgākajām tēmām ir ģimene. Pēdējos gados atklātībā nonākusi informācija par vardarbību pret bērniem un sievietēm vēl jo lielākā mērā apliecina attiecību komplicētību. Tāpat arī augstais šķiršanās procents norāda uz problēmām laulības dzīvē. Diemžēl tie, kuri visvairāk cieš un tiek traumēti ģimenes konfliktu dēļ, ir bērni un pusaudži. Tādēļ draudzē ir nepieciešams pārdomāt un apsvērt iespējamo profilaktisko darbu ar ģimenēm.

Cilvēciskās attiecības ir un tām aizvien ir jābūt kristīgās drau-dzes rūpju lokā. Tādēļ svarīgs diakonijas uzdevums ir attiecību veidošana, stiprināšana un atjaunošana, piepildot cilvēku vaja-dzību pēc saskarsmes un piederības.

Pamatuzdevumi draudzes:

• Sniegt solidāru atbalstu un palīdzību grūtībās nonākušajiem tuvējā apkaimē, piedāvājot:

drēbes un apavus, pārtikas ziedojumus, ēdināšanu.

• Veidot aprūpes centrus bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm,

atbalsta grupas sievietēm,

atbalsta grupas bēgļiem, iebraucējiem.

• Palīdzēt cietumniekiem, nabadzīgajiem, izstumtajiem gūt atbalsta punktu, lai patstāvīgi varētu rūpēties par sevi.

• Iespēju robežās palīdzēt sameklēt pajumti tiem, kuri tiek atbrīvoti no apcietinājuma vai citām slēgta tipa iestādēm.

• Sniegt palīdzību draudzes maznodrošinātaj iem ekonomisko krīžu periodos.

• Veikt veco ļaužu , invalīdu u.c. personu aprūpi, kuriem tā ir nepieciešama.

Jautājumi pārdomām:

• Kādā veidā liturģijā akcentēt diakonijas kā kopības veidošanas aspektu?

• Kādā veidā aktivizēt draudzes kopību un sadraudzību, lai tā būtu

pamanāmāka un aptvertu pēc iespējas lielāku cilvēku loku?

• Kādā veidā draudzes dzīvē iekļaut cilvēkus, kuriem nav iespēju piedalīties draudzes kopībā veselības vai sociāla stāvokļa dēļ?

• Kā organizēt profilaktisko darbu (ģimenes dzīvē, audzināšanā) ?

• Kā uzrunāt cilvēkus, kuri ienāk baznīcā tikai atsevišķu

svētdarbību gadījumos (kristībās, laulībās, bērēs)?

Pamatuzdevumi draudzēs:

• Stiprināt draudzes kopību dievkalpojumā, rādot piemēru ar savu aktivitāti.

• Nodrošināt iespējas piedalīties draudzes aktivitātēs tiem, kuriem ir kādi fiziski traucējumi, piemēram, sagādājot transportu utt.

• Organizēt tematiskos pasākumus noteiktām vecuma, starppaaudžu, interešu grupām.

• Radīt pašpalīdzības grupas atbilstoši diakonijas mērķiem, piemēram, varmācības upuriem, invalīdiem, alkoholiķiem, šķirtajiem u.c.

• Organizēt mājas apciemojumus, piemēram, pie draudzes jaunajiem locekļiem, ģimenēs, kur bērnus audzina tikai viens no vecākiem vai kāds cits radinieks utt.

• Sadarboties ar konsultāciju dienestiem (ģimenes centru, Prenatālās attīstības centru) profilaktiski izglītojošam darbam ģimenēs.

• Rīkot diakonijas dienas.

3. Garīga aprūpe

Kristietība uzsver, ka cilvēks ir radīts kopībai ar Dievu. Tādēļ galvenais diakonijas mērķis ir saskatīt cilvēku pamatvajadzības, uzklausīt, runāt, ievadīt draudzes dzīvē, lai veidotu uzticības pilnas attiecības ar Dievu.

Dvēseļu aprūpe ir gādība par cilvēku attiecībām ar Dievu, kas savukārt nav skatāmas atrauti no cilvēku attiecībām ar sevi un pasauli. Šajās attiecībās pamatvajadzība ir pēc mērķa, jēgas, ticības, cerības un mīlestības dzīvē. Tādēļ garīgā aprūpētāja uzdevums ir iet kādu ceļa posmu kopā ar cilvēku, mēģinot viņu izprast un atbalstīt.

Garīgās problēmas ir tik ļoti ieaustas cilvēka sadzīvē, ka dažkārt ir grūti tās izdalīt citu vajadzību vidū. Bieži dzīves situācija mēdz būt tik grūta, ka garīgā vajadzība paliek apslēpta. Tas skaidri ir saredzams saistībā ar vardarbības upuriem ģimenēs. Šādas situācijas atklāj lielo vajadzību pēc garīgās aprūpes.

Neizbēgami cilvēka dzīves gājumā ir zaudējumi un sēras (tuvinieku, paziņu nāves gadījumos, darba, dzīves vietas, identitātes, veselības, attiecību, materiālo vērtību zaudējumos utt.). Sērošana ir process, kas prasa laiku un vietu, klātbūtni un atbalstu. Tajā pašā laikā mēs dzīvojam sabiedrībā, kas nevēlas dot vietu bēdām un maz palīdz izmisuma māktam cilvēkam, sagaidot, ka katrs pats tiks galā ar zaudējuma sāpēm. Turklāt sabiedrībā, kas ir pakļauta pārmaiņām, konkurences spiedienam, bezdarbam, veidojas krīzes un konfliktu situācijas, kas var atsevišķus cilvēkus novest tik tālu, ka viņi vairs nerod spēku dzīvot.

Garīgajā aprūpē būtiski ir spēt uzrunāt cilvēkus, piedāvājot atbalstu ne tikai kādā noteiktā krīzes situācijā, bet sniedzot atbalstu, iedrošinājumu arī ikdienas dzīvē, dāvājot uzmanību un ieinteresētību, pēc kuras ilgojas ikviens. Garīgā aprūpe ir uzdevums, ko nevar veikt tikai draudzes algotie darbinieki, proti, ir nepieciešama ikviena draudzes locekļa aktīva līdzdalība.

Jautājumi pārdomām:

• Kā dievkalpojums var tikt izmantots garīgajai aprūpei?

• Kādus garīgās aprūpes veidus

draudze piedāvā? ------------------------------

• Kā apzināt draudzes locekļu garīgās vajadzības un atbildēt uz tām?

• Kā veicināt domu, uzskatu, pieredzes apmaiņu būtiskos dzīves jautājumos?

Pamatuzdevumi draudzēs:

• Kopā ar citiem draudzes garīgās dzīves vadītājiem organizēt iespēju draudzē saņemt garīgo aprūpi, arī individuālu.

• Gādāt, lai draudzē būtu zināma kārtība un piedāvājums garīgajā aprūpē.

• Izmantot uzticības telefonu kā vienu no garīgās aprūpes formām.

• Organizēt un aktivizēt aizlūgšanu, lūgšanu, Bībeles grupu, mājas grupu darbību.

4. Veselības un aprūpes darbs

Jaunajā Derībā rūpes par slimajiem ir uzsvērtas kā daļa no Baznīcas uzdevuma. Slimība var sagādāt dažādus apgrūtinājumus un neērtības. Līdzās tām ciešanām, ko izraisa pati slimība, bieži vien papildus seko izolēšana/-ās, atstumšana, nosodījums, kas vēl vairāk saasina jau tā grūto dzīvi, piemēram invalīdiem, letāli slimajiem, mirstošajiem un jo īpaši tiem, kuri sirgst ar sabiedriski stigmatizētām (apkaunojošām) slimībām (infekcijas, venēriskajām, AIDS, lepru utt.).

īpašs problēmu loks ir saistīts ar tā sauktajām "dzīves stila" slimībām, piemēram, alkoholismu, narkomāniju, smēķēšanu, ēšanas disfunkcijām utt. Lai ari strādāt ar atsevišķu cilvēku un pat veselu sabiedrības slāņu dzīves stilu nepārprotami ir pretrunīgs un grūts darbs, tomēr līdzās veselības aprūpes darbam Baznīca savu iespēju robežās varētu iesaistīties arī šo jautājumu risināšanā, piemēram, veicot svarīgo profilaktisko darbu.

Slima cilvēka aprūpe ietver materiālo palīdzību, sadraudzību un garīgu atbalstu, ievērojot, ka slimības stāvoklis prasa īpašas darbības formas un aktivitāti no palīdzības sniedzēja.

Jautājumi pārdomām:

• Cik lielā mērā draudzes ir gatavas uzņemt cilvēkus ar veselības traucējumiem un iesaistīt viņus draudzē, proti, kā izpaužas tas, ka Baznīca ir mājas ari šiem cilvēkiem?

• Cik lielā mērā draudzes var sniegt un sniedz ieguldījumu slimo (guļošo, mirstošo, ilgstoši slimo) aprūpē mājas apstākļos, kas ļautu daudziem pacientiem palikt savā ierastajā dzīves vidē?

• Kādu ieguldījumu draudze var sniegt, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi institūcijās (pansionātos, slimnīcās utt.)?

Pamatuzdevumi draudzes:

• Gādāt, lai cilvēkiem ar dažādiem veselības traucējumiem būtu iespējas piedalīties draudzes dzīvē.

• Atbalstīt ģimenes, kuru aprūpē ir smagi slimi tuvinieki.

• Organizēt mājaprūpi.

• Rūpēties par institūciju iedzīvotājiem (bērnu namos, pansionātos, patversmēs, nometnēs u.c).

• Piedalīties slimnīcu diakonijas darbā.

• Veidot medpunktus.

• Organizēt un veicināt sabiedriskas aktivitātes vai programmas, kas ir orientētas uz atsevišķām sabiedrības grupām, piemēram, atkarīgajiem no alkohola, narkotikām u.c.

• Sadarboties ar krīžu centriem.

• Sniegt pirmo nepieciešamo palīdzību krīzes situācijā un iespēju robežās rūpēties par tālāku rehabilitācijas procesu.

• Iesaistīties dzīvības un dabas aizsardzības darbā (pret alkohola, narkotiku, cigarešu u.c. veselībai kaitīgu vielu lietošanu, vides piesārņošanu utt.).

Nobeigums

Dzīvot, lai kalpotu, ir daļa no Dieva uzdevuma, kas uzticēts mums gan kā kopībai, gan atsevišķam indivīdam. Tādējādi diakonijas darbs pašos pamatos ir draudzes diakonijas darbs.

Diakonija ir gan attieksme, gan dzīves veids, gan darbība, kas izpaužas vēlmē dalīties savā dzīvē, laikā, uzmanībā ar citiem. Tā ir arī vēlme uzņemties saistības un darboties konkrētas draudzes vai diakonijas centra organizētās aktivitātēs, tajā pašā laikā apzinoties, ka diakoniskā darbība balstās katra cilvēka ticībā, svētdzīvē, dievkalpošanā, vēlmē un gatavībā strādāt pie savas garīgās izaugsmes.

Protams, diakonijas darbs ir saistīts ar dažādiem izaicinājumiem un vienlaikus sniedz arī iespējas veidot diakonisku Baznīcu un nodrošināt diakonijas darbu draudzēs. Lai sekmētu diakonijas attīstību, LELB Diakonijas Centrs ir izveidojis izglītības programmu diakonijas darba vadītājiem un brīvprātīgajiem darbiniekiem, sniedz atbalstu un konsultācijas draudzēm un diakonijas darbiniekiem, kā arī publicē informatīvus materiālus un grāmatas.



	Ievads LELB Diakonijas Centrs un Diakonijas Padome 1996. gadā sāka izstrādāt projektus — "Diakona amats" un "Diakonijas struktūra LELB". To izveidē piedalījās diakonijas darbinieki, prāvestu iecirkņu diakonijas vadītāji, mācītāji un prāvesti. Pabeigts darba pirmais posms. Izstrādāts plāns diakonijas darbam LELB, kas ietver vispārēju informāciju par diakoniju, diakonijas teoloģisko pamatojumu, kā arī darba virzienus un uzdevumus. Šajā izdevumā ir apkopoti līdz šim Diakonijas Padomē izstrādātie un pieņemtie dokumenti — Diakonijas preambula, teoloģiskais pamatojums, LELB 19. Sinodes apstiprinātā Rezolūcija par Diakonijas Padomi un Diakonijas Centru. Otrajā daļā iekļauta Diakonijas programma, kurā noteikti virzieni diakonijas darba organizēšanai gan atsevišķās draudzēs, gan Baznīcā kopumā. Katrā nodaļā ietverti jautājumi un uzdevumi. Šī programma piedāvā iespējamos darba virzienus, lai rosinātu un mudinātu draudzes pārdomāt diakonijas darbu, ko tās veic šobrīd, un plānot tā attīstību. Katrai draudzei vajadzētu konkretizēt un izvēlēties sev atbilstošos uzdevumus, izvērtējot savus resursus, iespējas un prioritātes.



I. Sinode un Diakonijas Padome apstiprinātie dokumenti		Diakonijas teoloģiskais pamatojums² Diakonija teoloģiski tiek pamatota Ticības apliecībā Ticot uz Dievu Radītāju, diakonija izpaužas uzmanībā un rūpēs par visiem līdzcilvēkiem. (3. Moz. 19:18; Mt.22:39; Lk. 10: 25-37; Gal.5:14). Cilvēku ir radījis Dievs pēc sava tēla un līdzības, tādēļ tam piemīt neizmērojama un neaizskarama vērtība (1.Moz. l:27;Ps. 139:16). Šī vērtība vienādā mērā ir piešķirta visiem cilvēkiem. Visus cilvēkus Dievs ir radījis jēgpilnai dzīvei, un cilvēki ir atbildīgi Dieva priekšā par savas dzīves un visas radības pārvaldīšanu. Baznīca kā jaunā Dieva tauta ir aicināta rūpēties un gādāt par ikvienu cilvēku, kam gādība nepieciešama. Ticot uz Dievu Pestītāju, diakonija apliecina Dieva nesavtīgo mīlestību uz cilvēci Jēzū Kristū (FiL 2:5-9; Jņ. 13:34-35; Mat. 20:20-28). Jēzus Kristus vispilnīgāk apliecināja mīlestību ar savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, izpērkot mūsu grēkus un atjaunojot mūsu attiecības ar Dievu. Kristus parādīja savu mīlestību, kalpojot cilvēkiem arī viņu dienišķajās vajadzībās — pieņemot atstumtos, mierinot izmisušos, paēdinot izsalkušos, dziedinot slimos. Aicinādams viņam sekot, Kristus mūs aicina dzīvot mīlestībā uz tuvāko un savstarpējā kalpošanā. Ticot uz Dievu Svēto Garu, diakonija ir jaunās, Svētā Gara radītās dzīves auglis (Gal. 5:6; Jņ. 15:1-7). Svētais Gars pulcina cilvēkus draudzē jaunai dzīvei, kuras daļa ir kopīga kalpošana un savstarpēja atbildība. Diakonija palīdz Baznīcai un tās locekļiem augt garīgā dzīvē un nobriest ticībā un iesaista draudzi visas pasaules kristīgajā kopībā. (l.Kor. 12:26). Diakonālā gādība sniedzas no kristīgās draudzes līdz visiem cilvēkiem (l.Jņ. 4:11-21).
Preambula¹ I. Diakonija ir Baznīcas esamības aspekts un tās darba neatņemama sastāvdaļa. Diakonija izriet no Kristus kalpošanas ("Es esmu nācis pie jums kā tāds, kas kalpo." Lk. 22:27). Diakonija veido karitatīvu, atvērtu kristīgo sadraudzību.
' II. Diakonija ir Baznīcas rūpes par cilvēku visa ta veseluma: par garu, dvēseli un miesu. Tāpēc diakonija ietver garīgo aprūpi, dvēseles aprūpi un kalpošanu miesas vajadzībām. Diakonijas mērķis ir Evaņģēlija apliecināšana rūpēs par tuvāko — par cilvēku mums līdzās, kuram nepieciešama mūsu palīdzība. Diakonija atgādina, ka Dievs mīl katru cilvēku un katrā cilvēkā ir Dieva līdzība (Kristus sevi identificē tieši ar vismazākajiem, Mt. 25:40). III. Baznīcas diakoniju īsteno draudzes. Diakonija ir katras draudzes dzīves sastāvdaļa. Savstarpējā kalpošana draudzē dara iespējamu Baznīcas kalpošanu sabiedrībā. Diakonija savu mērķu īstenošanai sadarbojas ar valstiskām un nevalstiskām institūcijām un organizācijām.

Apstiprināta Diakonijas Padome 1998. gada 23. novembri	² Apstiprināts Diakonijas Padome 1998. gada 23. novembri



	Rezolūcija par LELB Diakonijas Padomi, Diakonijas Centru un prāvestu iecirkņu un draudžu diakonijas centriem³		III. LELB Diakonijas Centrs Diakonijas Centra dibinātāja ir LELB Konsistorija; tas darbojas saskaņā ar LELB Satversmi un statūtiem. 1. Diakonijas Centrs izstrādā un īsteno LELB diakonijas koncepciju, tai skaitā diakonijas darbinieku apmācības programmu, kā arī darba plānus. 2. Diakonijas Centrs pārrauga un koordinē diakonijas darbu LELB prāvestu iecirkņos un draudzēs. 3. Diakonijas Centrs slēdz sadarbības līgumus ar atbilstošām starptautiskām organizācijām, valstiskām un nevalstiskām organizācijām un institūcijām. IV. Prāvestu iecirkņu un draudžu diakonijas centri Prāvestu iecirkņu un draudžu diakonijas centri strādā LELB Diakonijas Centra pārraudzībā, veidojot karitatīvu un atvērtu kristīgu sadraudzību.
	I. Diakonijas preambula Diakonija ir Baznīcas esamības aspekts un tās darba neatņemama sastāvdaļa. Diakonija ir Baznīcas rūpes par cilvēku visā tā veselumā, tā ietver garīgo aprūpi, dvēseles aprūpi un kalpošanu miesas vajadzībām. Baznīcas diakoniju īsteno draudzes, tādējādi diakonija ir katras draudzes dzīves sastāvdaļa. Savstarpēja kalpošana draudzē dara iespējamu Baznīcas kalpošanu pārējā sabiedrībā. ... . II. LELB Diakonijas Padome 1. LELB Diakonijas Padome ir augstākā lēmējinstitūcija diakonijas jautājumos. 2. Diakonijas Padomes sastāvs: 1) LELB arhibīskaps — ex officio — Diakonijas Padomes vadītājs; , 2) divi līdz trīs konsistorijas deleģēti padomes locekļi; 3) Diakonijas Centra vadītājs/-a — Diakonijas Padomes . . vadītāja vietnieks/-ce; 4) divi līdz trīs diakonijas vadītāju deleģēti padomes locekļi* i. Diakonijas Padomes uzdevumi: 1) LELB satversmes ietvaros izlemj konceptuālus jautājumus diakonijas darbā; 2) nosaka galvenos diakonijas darba virzienus.

	*Pieņemta LELB 19. Sinodē



	II. Diakonijas programma	Diakonija draudzē un sabiedrībā Draudze ir cilvēku kopa, kas aicināta Dieva vārdā un vienota jaunā kopībā caur kristību un Sv. Vakarēdienu. Tādējādi draudze ir Dieva radīta un uzturēta. Dzīve kalpošanā ir jaunās, Dieva Svētā Gara radītās ticības dzīves auglis. Jau no pašiem kristietības pirmsākumiem draudzēm bija noteikts uzdevums: rūpes par savu draudzes locekļu materiālajām un garīgajām vajadzībām, kā arī par to cilvēku vajadzībām, kuri draudzēm nepieder. Diakonija vienmēr ir bijusi un ir visu kristiešu aicinājums un uzdevums un visas draudzes kopīgā atbildība. Tajā pašā laikā Baznīca ir aicinājusi arī atsevišķas personas īpašā diakoniskā kalpošanā un uzticējusi tām īpašus uzdevumus. Draudzes ir Dieva aicinātas un cenšas dzīvot saskaņā ar mīlestības bausli, tādēļ ir būtiski saredzēt, ka likstas, grūtības, kas skārušas daļu draudzes, attiecas uz visu draudzi. Tāpēc diakoniskā aprūpe ir daļa no Baznīcas dzīves. Tā kļūst par veidu, kā izteikt mīlestības sadraudzību Kristū. Diakonijas darbs draudzē nozīmē ne tikai dažādu pasākumu organizēšanu, bet gan fundamentālu attieksmi un dzīvesveidu, kas ietekmē draudzi lūgšanās un darbos. Diakonijas darbu var uzlūkot kā organisku, patstāvīgu draudzes dzīves sastāvdaļu, kas specifiski orientēts uz kopības veidošanu draudzē un praktisko darbību, iepriekš paredzot, novēršot, atvieglojot un atbildot uz cilvēku vajadzībām. Aprūpes darbā un centienos uzlabot dzīves kvalitāti diakonija sastopas ar sociālo darbu. Vienlaikus īpašs Baznīcas diakonālais uzdevums ir no jauna apliecināt izpratni par cilvēku kā Dieva radību un no tā izrietošo attieksmi pret viņu.
	Ievads Diakoniju varētu definēt kā Baznīcas rūpes un ieinteresētību cilvēku likteņos, kā arī kopības veidošanu un atāstišanu draudzē un sabiedrībā. Šajā programmā⁴ aprakstītie virzieni un uzdevumi ir normatīvi diakonijas darbam draudzēs. Tajā pašā laikā ir būtiski, lai katra atsevišķa draudze ne tikai adaptētu šos virzienus un uzdevumus saskaņā ar konkrētajām vajadzībām un apstākļiem, bet arī pārbaudītu praksē un attīstītu tos tālāk. Tāpēc draudzēm ir jāizstrādā konkrēti plāni katram darbības virzienam noteiktā laika posmā. Tas nozīmē, ka labi jāpārzina vietējā situācija un reāli jāizvērtē draudzei pieejamie cilvēku resursi (vadītāji, kuri pārzinātu aprūpes darbu un tā organizāciju, un brīvprātīgie, kuri vēlētos piedalīties projektos), laika, materiālie un finansiālie resursi. Lai izveidotu un veiksmīgi īstenotu diakonijas programmu, draudzē un prāvestu iecirknī nepieciešama sadraudzība un sadarbība — prāvestu iecirkņu diakonijas centru, draudžu diakonijas padomes, draudzes valdes, atsevišķu speciālistu un projektos iesaistīto dalībnieku vidū. Svarīga ir sadarbība ar vietējām pašvaldībām un — konkrētu projektu ietvaros — arī ar valsts un nevalstiskajām organizācijām (skolām, bērnudārziem, sociālās aprūpes centriem, slimnīcām, patversmēm utt.).
	⁴ Diakonijas programma ir izveidota, pamatojoties uz līdzīga rakstura materiāliem Norvēģijas Baznīcā un Eiropas Baznīcu konferenču materiāliem: Kirkerādet, 1997, "Comprehensive Diaconal Programmē for the Church of Nonvav" Anglican Communion Publications,1996, "The Diaconate As Ecumenical Opportunitv. The Hanover Report of The Anglican-Lutheran International Commission"



	Līdz ar to diakonijas darbību var iedalīt četras jomās: 1. Praktiskā palīdzība. Darbības virziena centrā ir cilvēks un viņa dzīves materiālie un sociālie apstākļi. 2. Saskarsme un sadraudzība. Darbības virziena centrā ir cilvēka vajadzība pēc piederības un tuvuma. 3. Garīgā aprūpe. Darbības virziena centrā ir cilvēka attiecības ar Dievu, sevi un savu tuvāko. 4. Veselības un aprūpes darbs. Darbības virziena centrā ir darbs ar fiziski un/vai garīgi slimiem cilvēkiem, viņu piederīgajiem. Praksē ne vienmēr ir iespējams atdalīt šos četrus darbības virzienus, jo garīgā dzīve, materiālie apstākļi, veselība, attiecības ģimenē, darbā utt. ir cieši saistītas savā starpā un sarežģījumi vienā jomā var radīt grūtības arī citur. Tomēr kā diakoniskās darbības virzieni tie būtu zināmā mērā jānošķir, jo darba mērķi un metodes katrā no tiem var būt atšķirīgi.	1. Praktiska palīdzība Kristus Evaņģēlijs liek ieraudzīt un atsaukties trūkumam, nabadzībai, atstumtībai (Mt 25:35-40), rūpēties par cilvēkiem un tādējādi kalpot arī Dievam. Pamatjautājumi un uzdevumi šajā virzienā saistīti ar praktiskas palīdzības sniegšanu, solidāru atbalstu un padomdošanu grūtībās nonākušajiem cilvēkiem un iedzīvotāju grupām tuvējā apkaimē — vientuļiem vecākiem, maznodrošinātiem, pensionāriem, bezdarbniekiem, invalīdiem, trūcīgajiem, patvēruma meklētājiem — cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Draudzēm ir jāizvērtē konkrētā situācija, nepieciešamības, jāapsver darbības iespējas un pieejamie resursi un, rēķinoties ar to, jāīsteno pamatuzdevumi.



	Jautājumi pārdomām • Kā motivēt un palīdzēt veidot un īstenot diakonisku dzīves stilu katram draudzes loceklim un draudzei kopumā? • Kādu alternatīvu draudze var piedāvāt individualizēšanās procesam (koncentrēšanās tikai uz sevi un savām vajadzībām)? • Kā draudze veido pieņemošu attieksmi vienam pret otru ■ un jo īpaši pret tiem, kuriem ir kādas vajadzības? • Kā draudze varētu paust savu solidaritāti attieksmē pret tiem, kuri tiek izstumti no sabiedrības?	2. Saskarsme un sadraudzība Dieva piedāvātā izlīdzinājuma procesā caur Jēzu Kristu tiek atjaunotas cilvēka un Dieva attiecības un kā loģisks turpinājums — cilvēku savstarpējās attiecības, attiecības ar dabu un pasauli. Draudzes ir aicinātas veidot un attīstīt radošu un atvērtu kopību, kurā cilvēki savstarpēji pieņemtu un rūpētos cits par citu, neuzskatot par šķērsli izcelšanos, dzimumu, tautību, slimību vai kādus citus apstākļus, kuru dēļ nereti cilvēki tiek izslēgti no sabiedrības. Ierastie saskarsmes avoti lielākajai cilvēku daļai parasti ir ģimene, draugi. Bērniem, jauniešiem — bērnudārzs, izglītības iestādes. Daļai pieaugušo — darba vietas. Piedaloties dažādu organizāciju, grupu aktivitātēs un arī draudzes darbā, tiek nodrošināta personas vajadzība pēc saskarsmes. Būtiska saskarsmē ir attiecību kvalitāte. Tādēļ aizvien aktuāls ir jautājums: cik lielā mērā un cik liela sabiedrības daļa gūst piepildījumu attiecībās? Piemēram, jauniešu un veco ļaužu vidū? Kā arī to vidū, kuri lielu savas dzīves daļu pavada kādā institūcijā (slimnīcā, pansionātā, cietumā, bēgļu nometnē, patversmē u.c.)? Viena no sāpīgākajām tēmām ir ģimene. Pēdējos gados atklātībā nonākusi informācija par vardarbību pret bērniem un sievietēm vēl jo lielākā mērā apliecina attiecību komplicētību. Tāpat arī augstais šķiršanās procents norāda uz problēmām laulības dzīvē. Diemžēl tie, kuri visvairāk cieš un tiek traumēti ģimenes konfliktu dēļ, ir bērni un pusaudži. Tādēļ draudzē ir nepieciešams pārdomāt un apsvērt iespējamo profilaktisko darbu ar ģimenēm. Cilvēciskās attiecības ir un tām aizvien ir jābūt kristīgās drau-dzes rūpju lokā. Tādēļ svarīgs diakonijas uzdevums ir attiecību veidošana, stiprināšana un atjaunošana, piepildot cilvēku vaja-dzību pēc saskarsmes un piederības.

	Pamatuzdevumi draudzes: • Sniegt solidāru atbalstu un palīdzību grūtībās nonākušajiem tuvējā apkaimē, piedāvājot: drēbes un apavus, pārtikas ziedojumus, ēdināšanu. • Veidot aprūpes centrus bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm, atbalsta grupas sievietēm, atbalsta grupas bēgļiem, iebraucējiem. • Palīdzēt cietumniekiem, nabadzīgajiem, izstumtajiem gūt atbalsta punktu, lai patstāvīgi varētu rūpēties par sevi. • Iespēju robežās palīdzēt sameklēt pajumti tiem, kuri tiek atbrīvoti no apcietinājuma vai citām slēgta tipa iestādēm. • Sniegt palīdzību draudzes maznodrošinātaj iem ekonomisko krīžu periodos. • Veikt veco ļaužu , invalīdu u.c. personu aprūpi, kuriem tā ir nepieciešama.



	Jautājumi pārdomām: • Kādā veidā liturģijā akcentēt diakonijas kā kopības veidošanas aspektu? • Kādā veidā aktivizēt draudzes kopību un sadraudzību, lai tā būtu pamanāmāka un aptvertu pēc iespējas lielāku cilvēku loku? • Kādā veidā draudzes dzīvē iekļaut cilvēkus, kuriem nav iespēju piedalīties draudzes kopībā veselības vai sociāla stāvokļa dēļ? • Kā organizēt profilaktisko darbu (ģimenes dzīvē, audzināšanā) ? • Kā uzrunāt cilvēkus, kuri ienāk baznīcā tikai atsevišķu svētdarbību gadījumos (kristībās, laulībās, bērēs)? Pamatuzdevumi draudzēs: • Stiprināt draudzes kopību dievkalpojumā, rādot piemēru ar savu aktivitāti. • Nodrošināt iespējas piedalīties draudzes aktivitātēs tiem, kuriem ir kādi fiziski traucējumi, piemēram, sagādājot transportu utt. • Organizēt tematiskos pasākumus noteiktām vecuma, starppaaudžu, interešu grupām. • Radīt pašpalīdzības grupas atbilstoši diakonijas mērķiem, piemēram, varmācības upuriem, invalīdiem, alkoholiķiem, šķirtajiem u.c. • Organizēt mājas apciemojumus, piemēram, pie draudzes jaunajiem locekļiem, ģimenēs, kur bērnus audzina tikai viens no vecākiem vai kāds cits radinieks utt. • Sadarboties ar konsultāciju dienestiem (ģimenes centru, Prenatālās attīstības centru) profilaktiski izglītojošam darbam ģimenēs. • Rīkot diakonijas dienas.	3. Garīga aprūpe Kristietība uzsver, ka cilvēks ir radīts kopībai ar Dievu. Tādēļ galvenais diakonijas mērķis ir saskatīt cilvēku pamatvajadzības, uzklausīt, runāt, ievadīt draudzes dzīvē, lai veidotu uzticības pilnas attiecības ar Dievu. Dvēseļu aprūpe ir gādība par cilvēku attiecībām ar Dievu, kas savukārt nav skatāmas atrauti no cilvēku attiecībām ar sevi un pasauli. Šajās attiecībās pamatvajadzība ir pēc mērķa, jēgas, ticības, cerības un mīlestības dzīvē. Tādēļ garīgā aprūpētāja uzdevums ir iet kādu ceļa posmu kopā ar cilvēku, mēģinot viņu izprast un atbalstīt. Garīgās problēmas ir tik ļoti ieaustas cilvēka sadzīvē, ka dažkārt ir grūti tās izdalīt citu vajadzību vidū. Bieži dzīves situācija mēdz būt tik grūta, ka garīgā vajadzība paliek apslēpta. Tas skaidri ir saredzams saistībā ar vardarbības upuriem ģimenēs. Šādas situācijas atklāj lielo vajadzību pēc garīgās aprūpes. Neizbēgami cilvēka dzīves gājumā ir zaudējumi un sēras (tuvinieku, paziņu nāves gadījumos, darba, dzīves vietas, identitātes, veselības, attiecību, materiālo vērtību zaudējumos utt.). Sērošana ir process, kas prasa laiku un vietu, klātbūtni un atbalstu. Tajā pašā laikā mēs dzīvojam sabiedrībā, kas nevēlas dot vietu bēdām un maz palīdz izmisuma māktam cilvēkam, sagaidot, ka katrs pats tiks galā ar zaudējuma sāpēm. Turklāt sabiedrībā, kas ir pakļauta pārmaiņām, konkurences spiedienam, bezdarbam, veidojas krīzes un konfliktu situācijas, kas var atsevišķus cilvēkus novest tik tālu, ka viņi vairs nerod spēku dzīvot. Garīgajā aprūpē būtiski ir spēt uzrunāt cilvēkus, piedāvājot atbalstu ne tikai kādā noteiktā krīzes situācijā, bet sniedzot atbalstu, iedrošinājumu arī ikdienas dzīvē, dāvājot uzmanību un ieinteresētību, pēc kuras ilgojas ikviens. Garīgā aprūpe ir uzdevums, ko nevar veikt tikai draudzes algotie darbinieki, proti, ir nepieciešama ikviena draudzes locekļa aktīva līdzdalība.



	Jautājumi pārdomām: • Kā dievkalpojums var tikt izmantots garīgajai aprūpei? • Kādus garīgās aprūpes veidus draudze piedāvā? ------------------------------ • Kā apzināt draudzes locekļu garīgās vajadzības un atbildēt uz tām? • Kā veicināt domu, uzskatu, pieredzes apmaiņu būtiskos dzīves jautājumos? Pamatuzdevumi draudzēs: • Kopā ar citiem draudzes garīgās dzīves vadītājiem organizēt iespēju draudzē saņemt garīgo aprūpi, arī individuālu. • Gādāt, lai draudzē būtu zināma kārtība un piedāvājums garīgajā aprūpē. • Izmantot uzticības telefonu kā vienu no garīgās aprūpes formām. • Organizēt un aktivizēt aizlūgšanu, lūgšanu, Bībeles grupu, mājas grupu darbību.	4. Veselības un aprūpes darbs Jaunajā Derībā rūpes par slimajiem ir uzsvērtas kā daļa no Baznīcas uzdevuma. Slimība var sagādāt dažādus apgrūtinājumus un neērtības. Līdzās tām ciešanām, ko izraisa pati slimība, bieži vien papildus seko izolēšana/-ās, atstumšana, nosodījums, kas vēl vairāk saasina jau tā grūto dzīvi, piemēram invalīdiem, letāli slimajiem, mirstošajiem un jo īpaši tiem, kuri sirgst ar sabiedriski stigmatizētām (apkaunojošām) slimībām (infekcijas, venēriskajām, AIDS, lepru utt.). īpašs problēmu loks ir saistīts ar tā sauktajām "dzīves stila" slimībām, piemēram, alkoholismu, narkomāniju, smēķēšanu, ēšanas disfunkcijām utt. Lai ari strādāt ar atsevišķu cilvēku un pat veselu sabiedrības slāņu dzīves stilu nepārprotami ir pretrunīgs un grūts darbs, tomēr līdzās veselības aprūpes darbam Baznīca savu iespēju robežās varētu iesaistīties arī šo jautājumu risināšanā, piemēram, veicot svarīgo profilaktisko darbu. Slima cilvēka aprūpe ietver materiālo palīdzību, sadraudzību un garīgu atbalstu, ievērojot, ka slimības stāvoklis prasa īpašas darbības formas un aktivitāti no palīdzības sniedzēja.



	Jautājumi pārdomām: • Cik lielā mērā draudzes ir gatavas uzņemt cilvēkus ar veselības traucējumiem un iesaistīt viņus draudzē, proti, kā izpaužas tas, ka Baznīca ir mājas ari šiem cilvēkiem? • Cik lielā mērā draudzes var sniegt un sniedz ieguldījumu slimo (guļošo, mirstošo, ilgstoši slimo) aprūpē mājas apstākļos, kas ļautu daudziem pacientiem palikt savā ierastajā dzīves vidē? • Kādu ieguldījumu draudze var sniegt, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi institūcijās (pansionātos, slimnīcās utt.)?	Pamatuzdevumi draudzes: • Gādāt, lai cilvēkiem ar dažādiem veselības traucējumiem būtu iespējas piedalīties draudzes dzīvē. • Atbalstīt ģimenes, kuru aprūpē ir smagi slimi tuvinieki. • Organizēt mājaprūpi. • Rūpēties par institūciju iedzīvotājiem (bērnu namos, pansionātos, patversmēs, nometnēs u.c). • Piedalīties slimnīcu diakonijas darbā. • Veidot medpunktus. • Organizēt un veicināt sabiedriskas aktivitātes vai programmas, kas ir orientētas uz atsevišķām sabiedrības grupām, piemēram, atkarīgajiem no alkohola, narkotikām u.c. • Sadarboties ar krīžu centriem. • Sniegt pirmo nepieciešamo palīdzību krīzes situācijā un iespēju robežās rūpēties par tālāku rehabilitācijas procesu. • Iesaistīties dzīvības un dabas aizsardzības darbā (pret alkohola, narkotiku, cigarešu u.c. veselībai kaitīgu vielu lietošanu, vides piesārņošanu utt.).



	Nobeigums Dzīvot, lai kalpotu, ir daļa no Dieva uzdevuma, kas uzticēts mums gan kā kopībai, gan atsevišķam indivīdam. Tādējādi diakonijas darbs pašos pamatos ir draudzes diakonijas darbs. Diakonija ir gan attieksme, gan dzīves veids, gan darbība, kas izpaužas vēlmē dalīties savā dzīvē, laikā, uzmanībā ar citiem. Tā ir arī vēlme uzņemties saistības un darboties konkrētas draudzes vai diakonijas centra organizētās aktivitātēs, tajā pašā laikā apzinoties, ka diakoniskā darbība balstās katra cilvēka ticībā, svētdzīvē, dievkalpošanā, vēlmē un gatavībā strādāt pie savas garīgās izaugsmes. Protams, diakonijas darbs ir saistīts ar dažādiem izaicinājumiem un vienlaikus sniedz arī iespējas veidot diakonisku Baznīcu un nodrošināt diakonijas darbu draudzēs. Lai sekmētu diakonijas attīstību, LELB Diakonijas Centrs ir izveidojis izglītības programmu diakonijas darba vadītājiem un brīvprātīgajiem darbiniekiem, sniedz atbalstu un konsultācijas draudzēm un diakonijas darbiniekiem, kā arī publicē informatīvus materiālus un grāmatas.