DIAKONIJA - aktivitātes Sēlpils prāvesta iecirknī
„Kā pumpuri apvalkā”
Nodarbība iesākās ar praktisku uzdevumu – klausītāji sadalījās pa grupām, lai izveidotu vientuļa cilvēka portretu, ko prezentēja vārdiskā, zīmētā un pat teatralizētā veidā.
Visi nonāca pie secinājuma, ka vientuļam cilvēkam nav noteikta dzimuma, vecuma un sociālā stāvokļa. Vientulība var skart gan vīrieti, gan sievieti, no bērna līdz sirmgalvim, no ubaga līdz bagātam uzņēmējam. Šo problēmu rada cilvēka pasaules redzējums, dzīves laikā gūtās traumas, gan dažādi objektīvie apstākļi. Vientuļajiem cilvēkiem ir kopējās iezīmes. Viņi ir sevī vērsti, dzīvo lielā stresā un bailēs, nespēj dot un nespēj mīlēt, ir neuzticības un negatīvisma pilni, viss apkārtesošais liekas slikts, trūkst dzīvības enerģijas, ir iekapsulējušies un nespēj izjust pilnu jūtu gammu no prieka līdz bēdām. Vientuļie citiem izvirza neizpildāmas prasības, nereti pielīp otram kā dēlēs, nespēj pilnvērtīgi funkcionēt ne darbā, ne ģimenē, ir iestrēguši kādā emocionālā vecumā, kad nedarbojas vēl lielās smadzeņu puslodes, bet tikai mazās, un visa enerģija ir veltīta izdzīvošanai – „kā pumpuri, kas ir ietinušies apvalkā, lai nenosaltu”. Daudzi šie cilvēki jau bērnībā nav saņēmuši pietiekami daudz mīlestības vai arī ir piedzīvojuši kādu psiholoģisku traumu. No vientulības līdz depresijai ir ļoti trausla robeža, to noteikt drīkst tikai ārsts. Tomēr bija jāatzīst, ka abām kopējo iezīmju ir vairāk nekā atšķirīgo. Cilvēkam bieži ir nepieciešama gan garīga, gan sociāla, gan arī medicīniska palīdzība.
„Iekāpt otra kurpēs”
Kā atrast risinājumu? „Nav vienas receptes, jo katram cilvēkam vientulībai ir cita nokrāsa. Jebkurš savā dzīvē ir viens. No vienatnes var virzīties vai uz vienesamību vai vientulību,” sacīja lektore. Cilvēki, kuri labprāt dzīvo vieni, savā vienesamībā jūtas labi, un pat vientulību attēlo ar baltu krāsu, lai gan, no malas lūkojoties, izliekas, ka viņus moka vientulības problēma. Šie ļaudis parasti nododas kādai radošai nodarbei – rokdarbiem, rakstīšanai, mūzikai vai zīmēšanai.
A.Rozenberga uzsvēra, ka „pie vientuļa cilvēka jāiet ar pazeminātu stresa līmeni, jo viņš atrodas ļoti lielā stresā, ar cenšanos iejusties otra dzīvē, atrodot sevī to vietu, kur paši tā esam jutušies, pat iekāpt otra kurpēs un vēlēties saprast šo cilvēku”. Jāpalīdz saredzēt, ka tas ir normāli – justies vientuļam, jo ne vienmēr cilvēks var būt tikai priecīgs un laimīgs. Nav jāuztver kā traģēdijas, ja kādreiz diakons nespēj palīdzēt vai arī nezina, ko darīt. Jābūt lielai ieinteresētībai un pazemībai, jo, patiesībā, mēs neko par otru cilvēku nezinām. Dažreiz pat līdzjūtībā sniegts rokas pieskāriens var radīt asociācijas ar reiz pārdzīvotu vardarbību. „Vienmēr, pirms pieskaramies otram, ir jāpajautā: vai drīkstu tev pieskarties?” Nodarbību gaitā A.Rozenberga diakonus iepazīstināja ar masāžās veidu „Taureņu masāžas pieskāriens”, ko varēja arī izmēģināt.
Seminārs noslēdzās ar supevīzju „Darbs. Hobijs. Kalpošana. Kopīgais un atšķirīgais” Rutas Silapēteres vadībā. Izmantojot dažādas atrakcijas, nodarbības laikā tika konstatēts, ka darbs, hobijs un kalpošana pārklājas, jo kopīgo iezīmju šīm aktivitātēm ir vairāk nekā atšķirīgo.
Dziļāka vientulības izpratne, iespēja dalīties savās pozitīvajās un negatīvajās emocijās, kas sastaptas kalpojot, savstarpējā domu apmaiņa un sadraudzība bija tās vērtības, ko semināra dalībnieki paņēma līdzi. Kā informēja iecirkņa diakonijas darba koordinatore Inita Zarkēviča, nākamā tikšanās paredzēta augustā, un tā būs apvienota ar piedalīšanos rekolekcijās.
|
|
