Liepājas Lutera draudze 75 gadu jubileja
Dieva žēlastībā un sargāšanā - 75 gadus
Ar vārdiem: „Mīļie brāļi un māsas, mīļie kristīgie draugi, es sirsnīgi sveicu jūs visus šā skaistā dievnama 75.gadadienā,” bīskaps Pāvils Brūvers 6.jūlijā uzrunāja klātesošos Liepājas Lutera baznīcas jubilejas dievkalpojumā, svētrunā stāstot par to, kā Dieva vārds mūs visus stiprina un īpaši iepriecina ar vēsti par taisnošanu – ka mēs tiekam taisnoti no Dieva žēlastības, nevis no darbiem.
Šajā svētku dievkalpojumā kopā ar bīskapu kalpoja prāvests Ainārs Jaunskalže un Liepājas Lutera draudzes mācītājs Raitis Šēners.
Dziedāja draudzes koris, solisti - Anita un Jānis Almanis. Fagotu spēlēja Raimonds Almanis, pie ērģelēm - Līga Pūķe.
Lutera draudzi sveica Blīdenes ev.lut.draudze, Liepājas Brāļu ev.lut.draudze, Liepājas Krusta ev.lut.draudze, Rojas ev.lut.draudze u.c. Viesus sirsnīgi uzņēma jaunais draudzes priekšnieks Einars Švānbergs.
Sadraudzības pasākumu pēc dievkalpojuma vadīja Iveta Pūķe, kura mīļi lūdza Veltu Grozgali dalīties atmiņās par draudzi.
„Dieva žēlastība un sargāšana Lutera baznīcai ir bijusi visus aizvadītos 75 gadus. Šie gadi, no kuriem tik daudzi pavadīti okupācijas jūgā, nav bijuši viegli.
Vēl dzīvas ir atmiņas par baznīcas iesvētīšanas dievkalpojumu 1934.gada 8.jūlijā, kuru vadīja arhibīskaps Grīnbergs. Piedalījās vairāki mācītāji, draudzes koris, kā arī garnizona orķestris.
Draudzes pirmais mācītājs bija Kārlis Goldbergs, kurš 1938.gadā aizbrauca dzīvot uz Vāciju. Viņa darbu turpināja mācītājs Jānis Siliņš.
1944.gada 9.jūlijā svinējām pateicības dievkalpojumu par Lutera baznīcas 10 gadiem. Svētku priekam jau tad pāri klājās drūmu nojautu ēnas par tumsas spēku tuvošanos. 1944. gada 23.septembra dievkalpojumā mācītājs Siliņš atvadījās no draudzes, dodoties bēgļu gaitās. Jau pirmajos padomju gados viņš piedzīvoja smagas vajāšanas.
Oktobrī draudzē sāka kalpot prāvests Arnolds Zviņģis. Viņa dziļā, nešaubīgā ticība Dievam, ar kādu viņš kalpoja, stiprināja draudzi tā, ka smagajos bezdievības gados nekas to nespēja salauzt. Visus šos gadus draudzes dzīve bija aktīva, pārliecinoša. Sargājām un kopām savu baznīcu, cik tas bija iespējams.
1967.gada 9.aprīlī pēc smagas slimības A.Zviņģi Dievs aizsauca mūžībā.
Kara darbībai tuvojoties Liepājai, tika stipri sapostīts baznīcas jumts, zvana telpā bija novietoti ložmetēji, baznīcas telpās mitinājās vācu karavīri. Dievkalpojumus tad noturējām draudzes namā. Bet jau 1959. gadā draudzes namā ierīkoja dzīvokļus, atstājot nelielas telpas: pirmajā stāvā – kancelejai, bet otrajā stāvā - mācītāja dzīvoklim.
Baigas ir atmiņas, kā brutāli tika izlauzts altāris un izmests pa logu. Vakarā mēs, toreizējie koristi, salauzto altāri vācām kopā un nesām uz baznīcu.
Mācītājs Alberts Bērziņš kalpoja draudzē no 1967.gada vasaras līdz 1976.gada 3.oktobrim, kad draudzes namā izraisītajā ugunsgrēkā viņš un arī prāvesta Zviņģa māte gāja bojā. Tas notika tieši Pļaujas svētku rītā.
Baznīca tolaik bija aplikta ar ļoti lieliem nodokļiem. Lai būtu līdzekļi nodokļu nomaksai un arī baznīcas remontiem, apmeklējām mājās tos draudzes locekļus, kas atklāti nākt uz dievkalpojumiem nevēlējās. Protams, šādi apmeklējumi bija aizliegti, bet citādi nevarējām.
Vairākas reizes notika arī ielaušanās baznīcā. Baznīcas logi regulāri tika izsisti. Stiklojām katru nedēļu. Tad apakšējiem logiem aizlikām restes un drāšu pinumus. Aizsietojām arī augšējos logus. Pirms tam vienā gadu svētku dievkalpojumā pa augšējo logu sameta veselu spaini akmeņu. Ja mums izdevās huligānus notvert, milicija viņus nesodīja.
Ļoti svētīgs draudzei bija mācītāja Nikolaja Plātes kalpošanas laiks - no 1976.gada novembra līdz 1982.gada maijam. Tajos tumšajos neticības gados tā bija liela Dieva dāvana - saņemt tik dziļu, pārliecinošu Dieva vārda pasludinājumu. Šai laikā arī sākās apdraudējumi par baznīcas atņemšanu rūpnīcas „Metalurgs” kultūras pasākumiem.
No 1982.gada 14. maija līdz 1989.gada 14. maijam mūsu draudzē kalpoja mācītājs Juris Rubenis. Viņa jaunības degsme, dzīvā pārliecinošā Kristus vēsts, ko viņš sēja draudzē, aizdedzināja un aizrāva arī tos, kas smagajos padomju gados sāka pagurt. Draudzē sāka pulcēties jaunieši, ar kuriem mācītājs darbojās atsevišķi. Dievkalpojumus apmeklēja arī „Helsinki-86” grupas locekļi. Protams, varas iestādes tas uztrauca. Izsekošanas, draudi pieauga, bet arī ticības uguns dega aizvien gaišāk, un draudzei pievienojās arvien vairāk to, kas meklēja mūžīgās vērtības.
Ļoti daudz Lutera draudzes labā darīja arhibīskaps Jānis Matulis, sevišķi, smagos apdraudējumu brīžos. Varam pateikties Dievam un arhibīskapam Matulim par visu, kas tika darīts mūsu dievnama un draudzes saglabāšanā.
Vēl draudzē kalpoja mācītāji: Raivo Bitenieks, Atis Vaickovskis, Juris Uļģis, Viesturs Vāvere. Un tagad mūsu draudzes dzīvi vada mācītājs Raitis Šēners. Labi, ka draudzes dzīvi un darbu vairs neapdraud un netraucē varas iestādes.
Lai Dievs svētī īstu, patiesu Kristus vēsts pasludināšanu arī turpmāk mūsu mīļajā Lutera baznīcā un atver draudzes brāļu un māsu sirdis to uzņemt un dzīvē piepildīt!
Velta Grozgale,
kristīta Liepājas Lutera draudzē 1930.gadā.
|
|
