Eiropas Savienības pilsoņi un tomēr beztiesiski. Migrācijas situācija Jauno Eiropas Savienības pilsoņu vidū.

Situācija ģimenēs Latvijā, kurās vecāki strādā ārzemēs

Kā  liecina Centrālās statistikas pārvaldes 2009 gadā  apkopotā informācija no Latvijas aizbrauca 2542 cilvēki, bet reāli šis skaitlis ir daudz lielāks.

Šobrīd viena no aktuālākajām Latvijas sabiedrībā tēmām ir - Latvijas iedzīvotāji masveidā izbrauc uz ārzemēm. Tiek minēts, ka aizbraukuši jau 80 000 iedzīvotāju, katru dienu šis skaits palielinās. Vecāki pamet savus bērnus, dodoties ģimenei iztiku nopelnīt ārpus Latvijas. Pastāv divu veidu cilvēku, kuri meklē darbu ārpus Latvijas :

1.      Ilgstoša bezdarba dēļ, kā rezultātā ir zaudēti iztikas līdzekļi,

2.      Vēlas saņemt lielāku algu, jo neapmierina tas, ko var nopelnīt Latvijā.

Pēc skolu sociālo pedagogu teiktā, tiem cilvēkiem, kuri dodas darba meklējumos ārpus Latvijas, jo neapmierina darba devēja maksātā alga, bieži dzīves pamatvērtība ir nauda. Šīm ģimenēm nav problēmas ar iztiku, bet viņiem vienmēr naudas ir par maz. Šīm ģimenēm galvenā vērtība ir nauda un arī attiecības ģimenē tiek veidotas balstoties uz principu- par mīlestību un rūpēm ir jāmaksā.

Pastāv skarba realitāte, bet daļai vecāku iespēja braukt uz ārzemēm strādāt ir arī iespēja „atpūsties no bērniem” .

Darba meklētājiem, kuri dodas uz ārzemēm, gandrīz visiem ir bērni un lai raksturotu situāciju ,kas notiek ar nepilngadīgajiem bērniem vēlētos piedāvāt psiholoģes Santas Hemmingas portālam www.tavavieta.lv izteikto vērtējumu, piedāvājot piecus modeļus:

1.situācija. Viens no vecākiem ārzemēs, otrs kopā ar bērniņu Latvijā.
Kopumā no juridiskā viedokļa šajā situācijā viss ir kārtībā. Bet kā portālam www.tavavieta.lv paskaidroja psiholoģe Santa Hemminga, „ bērns psiholoģiski cieš jebkurā gadījumā. Ārzemes, protams, ir daļējs risinājums, bet Latvijā paliek sieva, vīrs, bērni. Bērns izmainās, ģimenē vairs nevalda tā atmosfēra, kādai vajadzētu būt. Siltums, atbalsts un mīlestība var zust, jo pamatu pamatā ir tikai nauda un materiālais nodrošinājums. Ģimenes nereti arī izjūk”. Alises māmiņa Inga portālam pastāstīja, ka „meitiņa ļoti ilgojas pēc tēta, kurš strādā Lielbritānijā. Katru vakaru sazvanāmies caur „Skype”. Stāstu par tēti, lai Alise tēvu neaizmirstu. Pēc laika arī mēs pārcelsimies uz dzīvi Lielbritānijā”.

2.situācija. Abi vecāki ārzemēs - bērns Latvijā
Psiholoģe Santa Hemminga portālam www.tavavieta.lv pastāstīja, ka „dzīve pie tantes vai vecmāmiņas (aizbildnes) var iemācīt bērnam pilnīgu patstāvību vai arī rosināt vienaldzību par savu dzīvi”. Latvijā ir gadījumi, kad mazie brāļi vai māsas tiek atstāti 12.klases skolēnam. Parasti šādas vecāku rīcības sekas ir stundu kavēšana, mācīšanās motivācijas zaudēšana. Patiesībā šo situāciju varētu nosaukt – „bērns pieskata bērnu”. Skolniekam taču ir ļoti noslogota diena, lai uzņemtos vēl arī vecāku pienākumus. Juridiski viss ir korekti, bet psiholoģiski tomēr cieš bērns. Arī, ja bērns ir atstāts pie pieaugušā, var zust motivācija mācīties. Šie bērni nereti nonāk bāriņtiesu redzeslokā. Ir gadījumi, kad aizbildņi atsakās uzņemties rūpes par bērniem, jo netiek galā ar disciplīnu. Pusaudzim tā varētu likties kā „jautra spēlīte”. Vecāku nav, aizbildnis neko nevar pateikt. Patiesībā bērns cieš, kaut arī pats to neapzinās.

3.situācija. Viens no vecākiem Latvijā, otrs kopā ar bērnu ārzemēs

 Psiholoģiski bērns jutīsies apjucis. Jauna vide, skola, valoda... Ir jārunā ar bērnu..

4.situācija. Abi vecāki Latvijā – nepilngadīgs bērns ārzemēs

Šāda situācija var būt gadījumos, kad bērns mācās vai ilgstoši ceļo. Mazāki bērni varētu justies nedroši vai pamesti tālajā zemē. Parasti šādas situācijas nav ilgstošas. Latvijā ir arī gadījumi, kad nepilngadīgs bērns strādā ārzemēs. Šāda situācija gan ir pretlikumīga un nav pieļaujama.

5.situācija. Visa ģimene ārzemēs

 Bērnam problēmas varētu sagādāt adaptēšanās jaunajā vidē. Sākotnēji varētu traucēt svešā valoda, bet kopā ar vecākiem viss ir pārvarams.

Var rasties jautājums kā psiholoģiski bērns jūtas ja abi vecāki vai viens no vecākiem strādā ārzemēs?

 Bērnam trauma ir tikpat liela, kā situācijā, kad vecāki šķiras. Dažreiz tas tiek pārdzīvots vēl smagāk, jo normālās ģimenēs pēc šķiršanās bērnam ir iespējams satikt abus vecākus, bērnam ir drošības sajūta, jo abi vecāki ir „tepat tuvumā”, bet, ja viens vai abi vecāki ir devušies peļņā uz ārzemēm, bērns ļoti labi saprot, ka māti vai tēvu nevar satikt, kad viņš to vēlas, kad viņam tas būtu nepieciešams. Labi, ja vecāku balsi var dzirdēt vienu reizi nedēļā - pa tālruni.

Tāpat kā vecāku šķiršanās gadījumā, bērns izsāp savas sāpes, plus vēl pārdzīvo par mājās palikušo, piemēram, mammu, jo redz, kā mamma pārdzīvo tēta aizbraukšanu.

Ilgstoša dzīve ārzemēs ietekmē arī vecāku savstarpējās attiecībās. Nereti ģimenes šķiras, jo vienam no vecākiem ir izveidojusies jauna ģimene ārzemēs.

Par tiem bērniem, kuri atstāti pie vecmāmiņām un citiem radiniekiem, vispār grūti runāt. Kā pedagogam Aizkraukles skolā atzīstas viena vecmāmiņa : "Mani mazbērns nemīl", kura audzina mazbērnu, jo vecāki devušies peļņā uz ārzemēm. "Es viņam no rīta pagatavoju brokastis. Saklāju gultu. Vakarā salieku skolas somu, bet viņš nemācās. Līdz vakaram ar draugiem klaiņo, citreiz atļaujas mani izlamāt un apsaukāt."

Zudušas ir tādas vērtības kā vecāku paraugs un stabila ģimene. Vecvecāku uzdevums ir bērnus lutināt, vecāku — audzināt, radināt pie dzīvē nepieciešamajām uzvedības normām. Ja šo kārtību izjauc, nenovēršami rodas sarežģījumi.

Un ir ne mazums tādu gadījumu, kad, jūtoties pamesti, zēns vai meitene vispār vairs neņem vērā pieaugušo aizrādījumus, nonākot pat nepilngadīgo lietu policistu uzmanības lokā.

Jo bērns, kurš atstāts vecmāmiņas gādībā, ir lielāks, jo problēma dziļāka.

Protams, ir jau arī vecāki, kuri aizbrauc peļņā un pusaudžus atstāj vienus pašus, parasti šie jaunieši jau pirmajā nedēļā sāk rīkot savā mītnē „tusiņus”, iedzeršanas, kas nekad nebeidzas, jo visi taču grib draugu, kuram pašam savs dzīvoklis, vecāki netraucē, savukārt pusaudzis priecīgs, jo vienmēr kāds ir blakus, vientulības sajūtai paliek maz laika. Kā atzīstas kāda  portālam jauna meitenewww.tavavieta.lv p "Kādreiz labi mācījos, skolā nekādu problēmu nebija. Tad mamma aizbrauca uz Īriju. Tēvs bieži sāka lietot alkoholu, ģimene izjuka. Man bija 16 gadu, kad sāku dzīvot viena," stāsta Ilze. "Māte, laikam lai izpatiktu, sāka katru mēnesi sūtīt naudu. Uzradās draugi, dzīvoklis pārtapa "iebraucamajā sētā". Viegli iegūtā nauda viegli aizgāja. Tagad man ir 18 gadu, esmu vientuļā māmiņa ar pamatskolas izglītību un bez nākotnes cerībām, bet bija visas iespējas."

Vislabākais risinājums – ņemt bērnus līdzi, bet arī šāda pārcelšanās traumēs bērnu, jo bērnam būs jāiemācās dzīvot pavisam citā vidē, vidē, kur vairs nav veco draugu, veco klasesbiedru, tik pierastās valodas.

Problēmas izjūt skolā

Visvairāk atstāto bērnu problēmu izjūt skolotāji. "Mēs to pamanām tad, kad bērns sāk uzvesties citādi. Viņš vairs nav uzcītīgs mācībās, sekmes pazeminās. Lai atklātu cēloni, nav jāveic nekāda izmeklēšana — jau ilgāku laiku mājās nav viena no vecākiem. Bērni izjūt diskomfortu. Zudis tas, kam viņš iepriekš ticēja — drošības izjūta, ierastā situācija mājās," atzīst skolotāja Aija no Aizkraukles reģiona. "Šodienas paaudžu problēmas izpaužas asāk nekā iepriekš. Dzīve ir kļuvusi straujāka, informācijas tehnoloģiju attīstība dod neierobežotas iespējas apgūt jauno, bet ne vienmēr labāko. Mācību process ir komplicētāks, dažas nokavētas dienas, un bērns ir palaidis garām daudz."Vecmāmiņas, kurām nereti uztic bērnus uz ārzemēm aizbraukušie vecāki, reti kad spēj palīdzēt bērnam mācībās. Mūsdienu skolas prasības nav salīdzināmas ar tām, kādas bija pirms 20 — 30 gadiem. Sekas parasti ir nesekmība.

Galvenās atziņas:

• vecāku prombūtne rada psiholoģiskas problēmas bērniem, neatkarīgi no vecuma un situācijas;
• ir zudušas stabilas ģimenes vērtības un struktūra;
• bērns ir apjucis, kas rada nevēlamas uzvedības sekas;
• zēniem uzvedības traucējumi ir izteiktāki. Meitenes parasti izraudas;
• ir svarīgi, ka bērns apciemo vecākus ārzemēs;
• vecākus neviens nevar aizstāt;

  Nevalstisko organizāciju un diakonijas palīdzība ģimenēm, kuras ir krīzes situācijās:

• Tiek veidoti atbalsta centri bērniem un ģimenēm, kur tiek sniegta psiholoģiska un sociāla rehabilitācija bērniem un viņu ģimenēm krīzes situācijās .Atbalsta centros  ir pieejamas bezmaksas psihologu konsultācijas, sociālā pedagoga un sociālā rehabilitātora  pakalpojumi, pedagoga palīdzība mācībās.
• Atbalsta centri bērniem un ģimenēm piedalās Eiropas Savienības un pašvaldību projektu konkursos, lai saņemtu finansējumu vasaras nometnēm un atbalsta programmām bērniem un ģimenēm;
• Diakonijas centrs piedalās Eiropas Savienības pārtikas paku programmā mazturīgajiem iedzīvotājiem, lai palīdzētu bērnus nodrošināt ar pārtiku.

 

© 2016 Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcas Diakonijas centrs. Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPro »