Vēsture
Visos laikos kristieši kā vienu no svarīgākajiem aicinājumiem savā ticības dzīvē ir saskatījuši kalpošanu saviem līdzcilvēkiem, kas nonākuši grūtībās, pārbaudījumos, nelaimē, krīzē. Tā ir atsaukšanās Jēzus vārdiem: „Jo es biju izsalcis un jūs devāt man ēst; es biju izslāpis un jūs devāt man dzert; es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt. Es biju kails, un jūs mani apģērbāt, es biju slims, un jūs mani apraudzījāt, es biju cietumā, un jūs nācāt pie manis. [..] patiesi es jums saku: visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši.” (Mt.35-36; 40).
Ir svarīgi, ka aicinājums kalpot bezpalīdzīgajiem, tiek saskatīts ne tikai individuāli, bet kā vienots un kopīgs baznīcas uzdevums. Ir aizritējuši 20 gadi kopš Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (turpmāk – LELB) ir uzsākts oficiāls diakonijas darbs. 20 gadi ir pietiekami ilgs laika posms, lai diakonijas jēdziens Latvijā no sveša un nesaprotama termina pārtaptu par vienu no galvenajiem apzīmējumiem baznīcas kopīgam darbam trūkumcietēju, vecu, slimu, mazaizsargātu, sabiedrības atstumtu un citās grūtībās nonākušu cilvēku labā.
Diakonija dziļi sakņojas Svētajos Rakstos. Jau no pašiem iesākumiem tā ir bijusi būtiska māceklības un kristietības identitātes daļa (Lk 4:18–19). Diakonijas kalpošana ir balstīta dievkalpojumā, Kristības un Sv.Vakarēdiena sakramentos un māceklībā. Agrīnajā baznīcā diakonija sevī iekļāva kalpošanu nabagiem un žēlastības dāvanu izdali (Apd. 2:44–5; 4:34–35; 6:1–7).3
Diakonija ir kalpošana, kas attiecas uz katru ticīgo, jo tas ir apustulisks uzdevums, kas tiek pārmantots caur kristību. Ikviens cilvēks ir aicināts būt par Kristus līdzstrādnieku Dieva mīlestības pasludināšanā, pasaules dziedināšanā un atjaunošanā caur Dieva mīlestību uz visu radību. Luteriskajā baznīcā tiek saskatīts, ka tieši caur sludināšanu un diakoniju cilvēkam ir iespēja ņemt dalību Dieva darbā.
Par oficiālo diakonijas darba sākumu Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā var uzskatīt diakonijas konferenci 1993. gada aprīlī, kurā piedalījās vairāk nekā 100 Latvijas mācītāju un draudžu darbinieku, kā arī Norvēģijas un Vācijas Ziemeļelbas evaņģēliski luterisko baznīcu pārstāvji. 1994. gada jūnijā LELB Konsistorija nodibināja juridiski patstāvīgu struktūru ISA B/O "LELB Diakonijas centrs".
LELB Diakonijas Centrs un Diakonijas Padome 1996. gadā sāka izstrādāt projektus „Diakona amats” un „Diakonijas struktūra LELB”. To izveidē piedalījās diakonijas darbinieki, prāvestu iecirkņu diakonijas vadītāji, mācītāji un prāvesti. Darba pirmajā posmā tika izstrādāts plāns diakonijas darbam Latvijas luteriskajā Baznīcā, kas ietver vispārēju informāciju par diakoniju, diakonijas teoloģisko pamatojumu, kā arī darba virzienus un uzdevumus.
1999. gadā ar LELB Diakonijas Padomes lēmumu apstiprināta un tika izdota „Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Diakonijas programma”, kurā apkopoti Diakonijas Padomē izstrādātie un pieņemtie dokumenti: Diakonijas preambula, teoloģiskais pamatojums, LELB 19. Sinodes apstiprinātā Rezolūcija par Diakonijas Padomi un Diakonijas centru. Tāpat izdevuma otrajā daļā iekļauta Diakonijas programma, kurā noteikti virzieni diakonijas darba organizēšanai gan atsevišķās draudzēs, gan Baznīcā kopumā. Šī programma piedāvā iespējamos darba virzienus, lai rosinātu un mudinātu draudzes pārdomāt diakonijas darbu, ko tās veic šobrīd, un plānotu tā attīstību. Katrai draudzei vajadzētu konkretizēt un izvēlēties sev atbilstošos uzdevumus, izvērtējot savus resursus, iespējas un prioritātes.
Diakonijas Padome apstiprina LELB Diakonijas darba preambula:
I. Diakonija ir Baznīcas esamības aspekts un tās darba neatņemama sastāvdaļa. Diakonija izriet no Kristus kalpošanas („Es esmu nācis pie jums kā tāds, kas kalpo.” Lk. 22:27). Diakonija veido karitatīvu, atvērtu kristīgo sadraudzību.
II. Diakonija ir Baznīcas rūpes par cilvēku visā tā veselumā; par garu dvēseli un miesu. Tāpēc diakonija ietver garīgo aprūpi, dvēseles aprūpi un kalpošanu miesas vajadzībām. Diakonijas mērķis ir Evaņģēlija apliecināšana rūpēs par tuvāko – par cilvēku mums līdzās, kuram nepieciešama mūsu palīdzība. Diakonija atgādina, ka Dievs mīl katru cilvēku un katrā cilvēkā ir Dieva līdzība (Kristus sevi identificē tieši ar vismazākajiem, Mt. 25:40).
III. Baznīcas diakoniju īsteno draudzes. Diakonija ir katras draudzes dzīves sastāvdaļa. Savstarpējā kalpošana draudzē dara iespējamu Baznīcas kalpošanu sabiedrībā.
Diakonija savu mērķu īstenošanai sadarbojas ar valstiskām un nevalstiskām institūcijām un organizācijām.
LELB 19. Sinodē tika pieņemta rezolūcija par LELB Diakonijas Padomi, Diakonijas Centru un prāvestu iecirkņu un draudžu diakonijas centriem. LELB Diakonijas Padome ir augstākā lēmējinstitūcija diakonijas jautājumos. Diakonijas Padomes sastāvs: 1) LELB arhibīskaps – ex officio – Diakonijas Padomes vadītājs; 2) divi konsistorijas deleģēti padomes locekļi; 3) Diakonijas Centra vadītājs/-a (bez balsošanas tiesībām) 4) viens prāvesta iecirkņa diakonijas darba koordinators un Norvēģijas Diakonu biedrības pārstāvis, 5) viens draudzes loceklis.
Diakonijas Padomes uzdevumi: 1) LELB satversmes ietvaros izlemt konceptuālus jautājumus diakonijas darbā; 2) noteikt galvenos diakonijas darba virzienus.
|